Tad, kad tu aizej no kādām attiecībām, vairs nav nozīmes vīniem, ko sendienās ar tādu rūpību izraudzījāties kopā, saulrietiem, ko krājāt, un citiem priekiem un bēdām. Tu it kā paliec kādu neticamu atmiņu krājuma vienīgais glabātājs, jo nav vairs, ar ko tajā dalīties.
Bija kāda reize, kad mēs skūpstījāmies, bet tobrīd ne es, ne Tu nezinājām, ka tā ir Pēdējā. Es daudz atdotu, lai šobrīd atcerētos, kā un kad tas bija. Ko Tu domāji. Ko es domāju.
Pa nakti esam aizdreifējuši katrs savā tālajā, pretējā milzīgās gulta malā, starp mums plešas vēss tukšuma lauks. Es cenšos atgriezties pie Tevis, gribas cieši piekļauties Tavai mugurai kā agrāk. Bet Tevis vairs te nav.
Toruden pilsēta bija izcili iekārtota skatuve mūsu emociju iznācienam, krītošās, virpuļojošās kļavlapas veidoja romantiskas kulises un grīdsegu, nebeidzamu simfoniju aizskatuvē spēlēja jūra. Mēs gribējām derēt. Piederēt.