Natālija Tr.

@AngelLika21

Rīga

Joined September 2009

130 Following

182 Followers

7.9K Posts

AngelLika21 retweeted

Gunta

@klavina

almost 3 years ago

Atstāšu tikai šo, mana vectēva memuāri, runa ir par pagājušā gadsimta 50-tajiem (pierakstīts laikam 70-tajos). "Jau drīz pēc dēliņa piedzimšanas mammaks (uz priekšu vairs nelietošu vārdu Elza, bet sauksim viņu par mammaku, kā runājam tagad) sāka rakstīt no slimnīcas savādas vēstules ar ārkārtīgi drūmu saturu, kurās negrozāmi bija apgalvots, ka beigas ir viņai pašai un arī dēliņam. Šīs vēstules vēl saglabājušās dzelžu kastē. Tālākajās vēstulēs bija vairs tikai atvadu sveicieni. Kad pēc divām nedēļām abus atvedu mājā, puika bija kā jau tādi jaunpiedzimušie, es neko sliktu neredzēju. Turpretim mammaks bija ārkārtīgi drūms ar tādu savādu skatu, kas vērsts kaut kur tālumā. Viņa bija negrozāmi pārliecināta, ka beigas viņai pašai, tāpat arī Jānītim, bet es to nevarēšot pārdzīvot un arī man beigas. Reizē ar to kategoriska pārliecība, ka vislabākā izeja izbeigt dzīvi pēc iespējas ātrāk. Ataicinātais ārsts konstatāja diezgan smagu pēcdzemdību depresiju, t.i. psihisku slimību. Tās bija šausmīgas dienas, man bija jārūpējas par Jānīša barošanu un jāuzmana, lai mammaks sev ko nepadarītu. Es maksāju uz visām pusēm, tā man palīdzēja arī Māras māte un slimnīcas māsa Elza no pretējā dzīvokļa. Naktī gulējām mazajā istabiņā. Mammaks sienmalā, es ārpusē un vēl saliku visādi krēslus, lai tie gāžas, ja viņa mēģinās izbēgt. Kādu rītu piecēlās piecos un gribēja viena pati iet tālu, tālu, un kad nākšot atpakaļ, būšot labi. Saģērbos un gāju līdz. Uz Krāsotāju ielas pie pirts griezās atpakaļ, tālāk neiešot. Un tomēr katru mirkli nevarēju būt viņai klāt. Kā vēlāk noskaidrojas, viņa tik tikko neizdarījusi pašnāvību. Vēl tagad šausmās nodrebinos, to atceroties. Paklausot ārsta padomam, ap augustu mammaku ievietoju psihiatriskajā slimnīcā Sarkandaugavā. Kad stingri noteicu, ka jābrauc uz slimnīcu, nolaida rokas un paklausīja kā sunītis. Paliku viens ar trīs nedēļu vecu puišeli. Par labu naudu dabūju kādu sieviņu palīgā, kas uzrauga mazo Jānīti, otrajā maiņā strādāja Māras māte. Bet naktīs paliku viens kopā ar mazo dēliņu. Bieži vien neiznāca neko daudz gulēt. Šad tad saņēmu mazulīti klēpī un čukstēju: „Turies, turies, mans mīļumiņ, gan mums drīz ies labāk. Mums jāiztur.”. Un mēs izturējām. Dienās skrēju, visvairāk ar taksi, meklēt ēsmu mazajam un uz tālo slimnīcu. Tās bija drūmas dienas. Kad pirmoreiz apmeklēju mammaku slimnīcā, stāvoklis bija visdrausmīgākais. Viņa par savu dēliņu neprasīja neviena vārda, bet nemitīgi lūdza, lai atnesot kādas zālītes, kā ātrāk varētu dabūt galu. Lasīju grāmatās, ka parasti šādam depresijas stāvoklim vajagot pāriet, bet dažos retos gadījumos pārejot nedziedināmā formā. Cerēju to labāko. Par Jānīti viņa bija pārliecībā, ka viņš sen pagalam, bet visi to slēpj no viņas. Steidzīgi ataicināju fotogrāfu un pirmais uzņēmums ir bez mammaka 38 dienu vecumā. Ar fotogrāfijām steidzos uz slimnīcu, vēl netic. Apmēram nedēļu pēc ievietošanas slimnīcā stāvoklis tomēr sāka uzlaboties. Pēc kādām 18 dienām pret parakstu izņēmu no slimnīcas un atvedu mājā. Vēl jau nebija īsti „riktīga”, bet vismaz par pašnāvību vairs nerunāja. Kad atvedu mājā, tomēr vēl pie puisīša negāja, bet labu brīdi uzturējāmies mazajā istabiņā un pie Jānīša iegāja tikai pēc uzaicinājuma. Vēl pāris nedēļas pa naktīm gulēja viena pati mazajā istabiņā, bet pie Jānīša es ar Māras mammu katrs savu nakti. Tomēr stāvoklis aizvien uzlabojas, sāka vairāk rūpēties par savu dēliņu un tā ap oktobra beigām varēju teikt, ka viss bija agrākajā kārtībā. Tagad viņa par savu mīļo puisīti sāka rūpēties ar neizmērojamu mīlestību. Es galvenokārt pārvācos uz mazo istabiņu. Visas dienas un naktis viņa aprūpēja savu dēliņu un nevienam citam to neuzticēja. Puika auga dūšīgi un bijām priecīgi, ka tik labi viss beidzies. Bet es visu mūžu varu lielīties citiem, ja tie gaužas par grūtībām ar mazuļiem, ka to, ko es esmu izdarījis, neviens nav veicis – izdzīvojis kādu laiku viens ar trīs nedēļas vecu zeperi."

172

213K