Jauni cilvēki politikā nenāk tāpēc, lai piedalītos bezgalīgās procedūrās, sēdēs un darba grupās. Viņi nāk, un nāktu daudz vairāk, lai panāktu pārmaiņas. Tāpēc jaunās valdības deklarācijas vērtība nav tajā, kas tajā uzrakstīts, bet gan tajā, cik reformas tiešām izdosies īstenot līdz galam.
Ceru, ka jaunais premjers labi apzinās, ko nozīmē ierēdniecības inerce. Cik daudzas labas ieceres ir iestrēgušas starp "to neļauj normatīvie akti", "tā mēs nekad neesam darījuši" un "tas mums ir pārāk liels risks".
Turklāt valsts pārvaldē visi saprot, ka līdz vēlēšanām atlicis nedaudz mazāk par pusgadu, vēl garie vasaras atvaļinājumi utt.
Latvija gada laikā ir zaudējusi 15,5 tūkstošus iedzīvotāju. Daktiski divu nelielu Latvijas pilsētu apmērā. Bieži runājam par ekonomiku, drošību un konkurētspēju, taču visiem šiem jautājumiem ir viena kopīga problēma – cilvēku kļūst mazāk.
Dzimstība krīt. Aizbrauc vairāk nekā atbrauc.
Jautājums nav, vai situācija ir slikta. Jautājums ir, kāds ir Latvijas demogrāfiskais mērķis pēc 10 gadiem?
Ja valstij nav atbildes uz šo jautājumu, tad mums nav demogrāfijas politikas. Mums ir tikai statistika.
Politikā mani vienmēr fascinējusi viena lieta.
Uzņēmumā cilvēks 10 gadus veido kompetenci vienā nozarē, lai kļūtu par valdes locekli.
Politikā vari vadīt iekšlietas, pēc tam satiksmi, tad ekonomiku, vēlāk izglītību vai lauksaimniecību.
Varbūt problēma nav tajā, ka mums trūkst profesionāļu.
Varbūt problēma ir tajā, ka esam pieņēmuši, ka ministrijas ir politiskās kvotas, nevis kompetences jomas.
Ašeradens - satiksmes ministrs. Nu, labi. Vispirms varēs pateikt, ka Progresīvie ir visu salaiduši grīstē, bet tad iet pie finanšu ministra Kučinska un prasīt vismaz 100 miljonus AirBaltic glābšanai. Par Rail Baltica labāk neko nerakstīšu.
Portfeļi valdībā sadalīti atbilstoši “partiju DNS”, šorīt norādījis Kulbergs. Hmm, interesants formulējums. Biznesā parasti skatās kompetenci, pieredzi un spēju sasniegt rezultātu.
Politikā izklausās, ka svarīgākais ir, kurš ko tradicionāli kontrolē, kurš ko apsolījis saviem vēlētājiem, un kurš ar kuru vēsturiski nevar sadzīvot.
Cerēsim, ka šis DNS nav tikai veco politisko instinktu un ietekmes ģenētiska pārmantošana, domājot par vēlēšanām.
Kur ir valdība? Kur ministru portfeļi? Vai tiešām Jaunā Vienotība ir tik ļoti ieciklējusies uz Baibu Braži, ka sarunās faktiski uzlikts ultimāts? No malas sāk izskatīties, ka problēma vairs nav tikai koalīcijas matemātikā. Arī pašas partijas iekšienē viss neizskatās līdz galam stabils. Patiesībā tas nekad nav bijis ideāli, bet šobrīd pretrunīgās ziņas no partijas iekšienes to tikai pastiprina.
Un tieši šādos brīžos kļūst redzams, vai partija spēj vadīt procesus, tai skaitā partijas iekšienē, vai domā tikai un vienīgi par vēlēšanām.
Ņemot vērā pēdējo nedēļu notikumus, jaunās valdības deklarācijā varētu iekļaut arī dažus papildu punktus:
– ministri pēc valdības sēdēm izlasa, par ko nobalsojuši;
– koleģiāla atbildība attiecas uz visiem, nevis tikai uz vienu ministru;
– “tā nebija mana nozare” turpmāk netiek uzskatīts par juridisku argumentu;
- partneri apņemas publiski neienīst viens otru vismaz līdz nākamajai krīzei;
– koalīcijas līgums saglabā savu spēku un netiek pārkāpts vismaz 6 mēnešus.
Citādi viss pārējais jau izklausās diezgan ierasti.
Ja Valsts kontrolei ir taisnība un valdība par kokrūpnieku lietu lēma ārpus savas kompetences, tad rodas ļoti neērts jautājums - ko tajā brīdī darīja visa valsts juridiskā mašinērija? Ministrijās, Valsts kancelejā, kapitāldaļu turētāja pusē ir desmitiem juristu. Neviens nepateica, ka valdība nevar lemt par konkrētu komercdarījumu cenām valsts uzņēmumā?
Vai arī visi saprata, bet politiski bija ērtāk “palīdzēt savējiem”, bet juridisko atbildību atstāt kaut kur pa vidu starp ministriju, valdību un LVM valdi?
https://t.co/7yhh0pWowU
Šodien ir parakstīta potenciālās jaunās valdības vienošanās, savukārt amatus koalīcijas partneri varētu dalīt pēc vienlīdzības principa. Te gan jāatzīmē, ka politikā vienlīdzība faktiski nepastāv, jo vienāds amatu skaits nav vienāda ietekme. Pastāv tikai periods, kurā visi partneri vēl uzskata, ka vienošanās viņiem ir izdevīga.
Jaunais prokuratūras vadītājs, protams, nav uz mēles kritis, bet par kokrūpnieku lietu tomēr līdz galam nesaprotu vienu niansi. Lēmumu pieņēma valdība - koleģiāli.
Uzņēmējdarbībā nevar būt situācija, kur valde pieņem lēmumu, bet pēc tam visi izliekas, ka neko nav zinājuši, jo “tā nebija mana joma”. Tu esi valdē - tātad atbildi. Arī par nesaimnieciskiem vai pat prettiesiskiem lēmumiem. Saprotu, šīs nav komerctiesības, bet politikā šī loģika tomēr kaut kā pēkšņi pazūd.
https://t.co/btQ5WHTAbq
Notikušo ar Progresīvie un valdības krišanu labi var raksturot arī ar atziņām no uzņēmējdarbības. Biznesā cilvēki ātri saprot: partneri, kurus visu laiku mēģina iedzīt stūrī, agrāk vai vēlāk sāk domāt nevis par sadarbību, bet par izdzīvošanu. Politikā šo kļūdu atkārto regulāri.
Līderība ir saprast robežu, cik daudz spiediena vajag, lai panāktu vienošanos, un cik daudz, lai visu konstrukciju salauztu.
Šodien tiesa turpināja izskatīt tā dēvēto Kariņa lidojumu lietu. Nākamā sēde nozīmēta.. 21. oktobrī, protams, pēc vēlēšanām.
Lūk, to var devēt par "efektīvu" un "ātru" lietu izskatīšanu. Jāpagaida tikai 5 mēneši, lai nopratinātu nākamos lieciniekus, kamēr tu sēdi ar savām apsūdzībām un faktiski jau sabiedrības acīs esi notiesāts.
Progresīvie tiešām ir gatavi piedalīties valdībā, arī kopā ar Nacionālo apvienību !? Un ieņemt aizsardzības ministra amatu, neskatoties uz visu iepriekš notikušo. Un, protams, kā jau prognozēts — vadīt Kultūras ministriju, ar fokusu uz līdzšinējās mediju politikas turpināšanu.
“Sarkanās līnijas” pēkšņi kļuvušas bāli dzeltenas...
No apmēram 0:48
https://t.co/lHnW1xMWnc
Ja tev ir mazāka frakcija, bet tu veido valdību, galvenā kļūda būtu mēģināt demonstrēt dominanci. Lielākos partnerus nevar “salauzt”, viņus var tikai padarīt ieinteresētus vienoties. Tas attiecas gan uz politiku, gan biznesu. Latvijas politikā pārāk bieži sarunas sākas ar jautājumu: kurš būs galvenais? Sarunu tomēr vajadzētu sākt ar jautājumu, kā panākt, lai šī konstrukcija strādā.
Politikā ir tāds jēdziens kā “minimālā uzvarošā koalīcija”, kad vairākums ir tieši tik liels, cik nepieciešams efektīvam darbam. Jo katrs "liekais" partneris nozīmē vairāk kompromisu, vairāk konfliktu un mazāk spējas pieņemt lēmumus.
Tomēr šajā valdības veidošanas situācijā matemātika uzvar, jo ar 41 balsi nepietiks. Protams, ka to ļoti labi apzinās arī Jaunā Vienotība.
4 – 5 mēnešu valdība nav nemaz tāds īstermiņš. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai izdarītu dažas sen vajadzīgas lietas. Bet tas ir arī pietiekami ilgs laiks, lai pieņemtu sliktus lēmumus, iztērētu miljonus, saliktu amatos savējos. Jautājums jau patiesībā nav par laiku, bet par gribu, prioritātēm un spēju pieņemt lēmumus. Latvijā pārāk bieži pietrūkst tieši pēdējā.
Ar tām dzeltenajām luksofora krāsām uzmanīgi. Dzeltens signāls aizliedz braukt pāri stoplīnijai vai krustojumam, izņēmums ir situācija, ja autovadītājs vairs nevar droši apstāties, neveicot strauju bremzēšanu. https://t.co/e3nFlIFGjL
Saeimas deputāti šodien dodas uz Jāņa Čakstes dzimtas mājām, lai ikgadējā pavasara talkā sakoptu apkārtni. Cerams, kaut kur redzamā vietā ir arī bijušā prezidenta joprojām aktuālā atziņa:
“Mums vēl nav partiju valstiskā nozīmē (..) Ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personīgās interesēs.”