.. dzīve ir neizskaidrojama, neaprakstāma, neaprēķināma. Neviens pavediens, sakritība, lauska un loops neataino radošās esības visam pāri esošo nodomu. Tas pat nav nodoms, jo to nav iespējams domāšanas procesā ietvert. Es, cilvēks, varu pārtraukt domāt par dzīvi, jo nekas no tā
Es daudz domāju par dzīvi, kā tā notiek un par sakritībām un Lielo Jēgu. Un vienmēr šķiet, ka atbilde ir tuvu, tikai vēl mazliet.. Bet tagad, šajā ne parastajā laikā, vislielākajā tumsā, kas tomēr ir tik silta un sargājoša, manī uzausa sajūta, ka..
@sku_dra Kad uz meitas desmitgadnieces jautājumu, ko es darītu ar miljonu, stāstīju atbildi par lielu māju ar katram savu istabu, pretī saņēmu - NĒ! Tikai ne savu istabu, man patīk būt kopā. Cilvēkam sirsnību un labbūtību nevar iemācīt sienas vai to neesamība.
Manī virmo pateicība un izmisums vienlaikus. Par šo iespēju būt savrup, būt pašpietiekamībā, būt ziemai pašai. Vai tā ir iespēja vai nolemtība? Kad esmu tik tuvu un tomēr nepieskaros, kad ir tik daudz un tomēr neko nevajag un negribas.
Vasarā es esmu citā pasaulē.Cita es, citas domas un darbības. Pienāk rudens, aizrit godi.Un tur tad nu es stāvu savas sirds priekšā.Tā ir tik plaša, tik akustiska.Manas domas, gars un fiziskais ķermenis attālinās viens no otra.Esmu izkaisīta kā lapas zem koka, izbirusi, sadalīta.