Rů

[Rů @Strautmate]

‼️Kopā mums jāpalīdz apģērbt ziemai 🇺🇦 Timuru,kuri atgriezās dzimtenē,bet viss galīgi nav rožaini 😔
Izmērs kombinzonam/jakai/biksēm 134-140cm.
Zābaki/siltie gumpīši 33 izmērs. Pēda 21 cm.
Ir idejas kā ātrāk un drošāk nosūtīt uz Ternopiļu?
@DanaIsarova vrb zini par sūtīšanu?

[Rů @Strautmate]

Meita (3 gadi) nomet uz grīdas papīru.

Es, vakara nogurumā: kurš muļķis tagad to savāks?

Meita: mammīte.

Priekškars aizverās un man ir par ko padomāt.

[Rů @Strautmate]

Tātad 10 lietas, kas citiem patīk, bet man ne

1. Olīves
2. Jēra gaļa
3. Piens
4. Ziemassvētki
5. Dzimšanas dienas
6. Kad random saka - viss būs labi.
7. Cilvēki
8. Peldēties
9. Spa, frizieri
10. Bērni

[Didzis Veinbergs @didzvein]

Šis ir labs!
10 lietas, kas citiem patīk, bet man nē
1. Kaķi
2. Rosols
3. Dilles
4. Prāta Vētra
5. True crime
6. Spotify
7. Lietas, kas imitē to, ko tās aizstāj
8. IPA
9. Cinestill 500T
10. Cinisms

[Rů @Strautmate]

@EdijsKlaisis Ne vnm jābūt spožākajai lampiņai virtenē 😊 tu toties esi spicākais zīmulis penālī! 👍🏻

[Rů @Strautmate]

Aicinu katru palīdzēt mūsu audzinātājai 🧡

Biedrība Cerību spārni
LV38UNLA0050014911298
Ar norādi: Ziedojums Sarmītei Zandovskai

Paldies ;)

https://t.co/O5PG7sCs6V

[Rů @Strautmate]

@lois_lane_again @anita_muizniece Mums puskurla, pie pusprāta krievene klausās TV nenormāli skaļi. Tad nu dēlam dota brīvība izpausiesties ar savas mūzikas skaļumu. Un reizēm liekam urlačkai LV himnu paklausīties tā sirsnīgi. Man gan liekās, ka viņai pofig, bet mums ap sirdi mīļāk

[Rů @Strautmate]

Es: es gribu vēl vienu kaķīti
Dēls: es gribu sunīti
Meita: es gribu tukānu mājās

Nu ok...

[Rů @Strautmate]

Es kā flamingo.. uz vienas kājas

[LA.LV @LA_lv]

Atkal pazudusi sieviete ar zīdaini: policija meklē Janu un viņas mazo meitiņu https://t.co/ULFuV2iou3

[Gunta @klavina]

Atstāšu tikai šo, mana vectēva memuāri, runa ir par pagājušā gadsimta 50-tajiem (pierakstīts laikam 70-tajos).

"Jau drīz pēc dēliņa piedzimšanas mammaks (uz priekšu vairs nelietošu vārdu Elza, bet sauksim viņu par mammaku, kā runājam tagad) sāka rakstīt no slimnīcas savādas vēstules ar ārkārtīgi drūmu saturu, kurās negrozāmi bija apgalvots, ka beigas ir viņai pašai un arī dēliņam. Šīs vēstules vēl saglabājušās dzelžu kastē. Tālākajās vēstulēs bija vairs tikai atvadu sveicieni. Kad pēc divām nedēļām abus atvedu mājā, puika bija kā jau tādi jaunpiedzimušie, es neko sliktu neredzēju. Turpretim mammaks bija ārkārtīgi drūms ar tādu savādu skatu, kas vērsts kaut kur tālumā. Viņa bija negrozāmi pārliecināta, ka beigas viņai pašai, tāpat arī Jānītim, bet es to nevarēšot pārdzīvot un arī man beigas. Reizē ar to kategoriska pārliecība, ka vislabākā izeja izbeigt dzīvi pēc iespējas ātrāk. Ataicinātais ārsts konstatāja diezgan smagu pēcdzemdību depresiju, t.i. psihisku slimību. Tās bija šausmīgas dienas, man bija jārūpējas par Jānīša barošanu un jāuzmana, lai mammaks sev ko nepadarītu. Es maksāju uz visām pusēm, tā man palīdzēja arī Māras māte un slimnīcas māsa Elza no pretējā dzīvokļa. Naktī gulējām mazajā istabiņā. Mammaks sienmalā, es ārpusē un vēl saliku visādi krēslus, lai tie gāžas, ja viņa mēģinās izbēgt. Kādu rītu piecēlās piecos un gribēja viena pati iet tālu, tālu, un kad nākšot atpakaļ, būšot labi. Saģērbos un gāju līdz. Uz Krāsotāju ielas pie pirts griezās atpakaļ, tālāk neiešot. Un tomēr katru mirkli nevarēju būt viņai klāt. Kā vēlāk noskaidrojas, viņa tik tikko neizdarījusi pašnāvību. Vēl tagad šausmās nodrebinos, to atceroties. Paklausot ārsta padomam, ap augustu mammaku ievietoju psihiatriskajā slimnīcā Sarkandaugavā. Kad stingri noteicu, ka jābrauc uz slimnīcu, nolaida rokas un paklausīja kā sunītis. Paliku viens ar trīs nedēļu vecu puišeli. Par labu naudu dabūju kādu sieviņu palīgā, kas uzrauga mazo Jānīti, otrajā maiņā strādāja Māras māte. Bet naktīs paliku viens kopā ar mazo dēliņu. Bieži vien neiznāca neko daudz gulēt. Šad tad saņēmu mazulīti klēpī un čukstēju: „Turies, turies, mans mīļumiņ, gan mums drīz ies labāk. Mums jāiztur.”. Un mēs izturējām. Dienās skrēju, visvairāk ar taksi, meklēt ēsmu mazajam un uz tālo slimnīcu. Tās bija drūmas dienas. Kad pirmoreiz apmeklēju mammaku slimnīcā, stāvoklis bija visdrausmīgākais. Viņa par savu dēliņu neprasīja neviena vārda, bet nemitīgi lūdza, lai atnesot kādas zālītes, kā ātrāk varētu dabūt galu. Lasīju grāmatās, ka parasti šādam depresijas stāvoklim vajagot pāriet, bet dažos retos gadījumos pārejot nedziedināmā formā. Cerēju to labāko. Par Jānīti viņa bija pārliecībā, ka viņš sen pagalam, bet visi to slēpj no viņas. Steidzīgi ataicināju fotogrāfu un pirmais uzņēmums ir bez mammaka 38 dienu vecumā. Ar fotogrāfijām steidzos uz slimnīcu, vēl netic. Apmēram nedēļu pēc ievietošanas slimnīcā stāvoklis tomēr sāka uzlaboties. Pēc kādām 18 dienām pret parakstu izņēmu no slimnīcas un atvedu mājā. Vēl jau nebija īsti „riktīga”, bet vismaz par pašnāvību vairs nerunāja. Kad atvedu mājā, tomēr vēl pie puisīša negāja, bet labu brīdi uzturējāmies mazajā istabiņā un pie Jānīša iegāja tikai pēc uzaicinājuma. Vēl pāris nedēļas pa naktīm gulēja viena pati mazajā istabiņā, bet pie Jānīša es ar Māras mammu katrs savu nakti. Tomēr stāvoklis aizvien uzlabojas, sāka vairāk rūpēties par savu dēliņu un tā ap oktobra beigām varēju teikt, ka viss bija agrākajā kārtībā. Tagad viņa par savu mīļo puisīti sāka rūpēties ar neizmērojamu mīlestību. Es galvenokārt pārvācos uz mazo istabiņu. Visas dienas un naktis viņa aprūpēja savu dēliņu un nevienam citam to neuzticēja. Puika auga dūšīgi un bijām priecīgi, ka tik labi viss beidzies. Bet es visu mūžu varu lielīties citiem, ja tie gaužas par grūtībām ar mazuļiem, ka to, ko es esmu izdarījis, neviens nav veicis – izdzīvojis kādu laiku viens ar trīs nedēļas vecu zeperi."

[Rů @Strautmate]

@AndrisKulbergs @dzemdibunams 100% piekrišana. Ja būtu dzemdējusi mājās, maniem bērniem mātes vairs nebūtu. Pat slimnīcā varēja beigties visādi. Un grūtniecība bija ideāla, pat pašas dzemdības bija vieglas. Varu pateikties Siguldas slimnīcai, Katastrofu centram, kas brauca mani glābt. Un visiem asins donoriem

[Debesmanna.com @debes_manna]

Tik skumji un sirdi plosoši, ka jānotiek traģēdijai, lai nu sāktos sarunas par nepieciešamību kampaņai par pēcdzemdību depresiju, tiktu publicēti raksti par to utt.
Debesmanna par pēcdzemdību depresiju runā jau 10 gadus! Desmit!

[Rů @Strautmate]

@kasparsskincs Kā varēja nezināt?! Pat es zināju, klausos tikai LR1, TV neskatos, FB nelasu, iG reklāmu nebija, x ā ari no info. Bet es zināju 🤣

[Rů @Strautmate]

Kā es gribētu atpakaļ tw un to laiku, kad glīzdīgie makaroni bija mūsu lielāka problēma

[Rů @Strautmate]

Es te tā padomāju...

Izraksts no valsts ģimnāzijas anonīmajiem postiem. Autors: vidusskolēns.

Un fck - ir tikai oktobris ‼️
Jaunā kārtība ar ieskaitēm liks sabrukt pat spēcīgajam!

[Rů @Strautmate]

Puika priecīgs, ka Wolts šim ved ēst, bet no kartes nenoņem naudu.

Bet no manas kredītkartes kaut kādas summas ripo un es jau zvanu bankai 😀😀😀

Kaut kā pievienojis manu nevis savu karti 😀
Bet nu tas prieks, ka apčakarējis woltu 😅

Par visu kāds maksā. Nekas nav bez maksas.

[Rů @Strautmate]

3gadnieks,ejot gulēt,kad nedaudz par daudz nogurums.
Gribu/negribu/gribu/negribu x 100
-mammīt, es gribu paraudāt!

Ielien azotē, īsti neraud, bet saprot, ka ir ļoti nogurusi. To arī pasaka.

Prieks, ka atpazīst kā jūtās.

[Rů @Strautmate]

@nimro18 Ak šis mīlīgais trīsgadnieku laiks 🧡

[Ieritinos dīvāna stūrī, lai neviens, kas dzimis 2020.gadā neatrod]

[Rů @Strautmate]

3gadniece pirms iemigšanas:
Mammīt, es esmu ļoti jauka meitene!
-man kaut 50% viņas pārliecību-

16gadnieks pirms skolas ekskursijas, kurā esmu otrais pieaugušais:
Tu tikai smuki saģērbies! Nevelc kaut kādas dārza drēbes. 🤯
-man nav dārza drēbju-

Priekškars aizverās.

[Rů @Strautmate]

@Valsts_policija Vakar biju mierīga, šodien bik pakrūtē kņud. Skolēns ar visu klasi iet mājās, saņemu no dārziņa epastu... sirds salecās. Neomulīgi.
Baidos, ka šādi mūs cenšās iemidzināt.. bet kaut nu tā būtu tikai mana paranoja, kas mostās. Pretīgi

[Rů @Strautmate]

Pilnmēness? Slimošana? Enerģijas vampīri?

Kas notiek?

Manī nav ne pilītes enerģijas