@Zvlkx Es piekrîtu, ka vajadzētu. Apsveram ar vîru šo domu. Nav ne jausmas, vai citā skolā būtu citādāk. Un nav daudz skolu, kur uzņem bērnus. Bet, ja man būtu vairāk resursu, es veidotu savu skolu, kur valda cieņpilnas savstarpējās attiecîbas.
Ir skumji dzirdēt, ka bērns, kurš ar prieku un patīkamu satraukumu dodas uz 1.klasi, pēc pusgada piedzīvo somatiskus traucējumus, jo ir bail, ka skolotājs kliedz, draud, klases priekšā "lasa lekciju". Man tiešām asiņo sirds par to, kas notiek skolā. Tā tam nevajadzētu būt.
Manam bērnam skolotāja ieteica lietot ausu aizbāžņus, ja viņš jūtas satraukts, kad skolotāja bļauj (viņa nebļaujot, viņai esot skaļa balss un klasē atbalss). Bērnam jāmeklē veids, kā pielāgoties (izdzīvot), nevis pedagogs maina savu uzvedību un disciplinēšanas metodi - bļaušanu.
Par emocionāli sliktu izturēšanos izglītības iestādēs varam runāt, ja pedagogu izmantotās disciplinēšanas stratēģijas tīši vai netīši bērnu apkauno, pazemo vai apdraud bērnu emocionālo labizjūtu.
Bērna vārds vs pieaugušā vārds. Kā jūs domājat, kurš parasti uzvar? Vai bērns autoritātei iebildīs? Ir sajūta, ka nereti pedagogi bērnus padara par mežoņiem, neiedziļinoties bērna vecumposmā, aizmirstot par uzslavām, par prieku, kas ir pats svarīgākais, lai apgūtu jaunas prasmes.
Vēl tendece, ko pamanu, ka upuri padara par varmāku. Līdz ar to uzmanība no pāridarītāja pāriet uz cietušo. Pats uzprasījās, pats ne tā paskatījās, ko gāja garām, ko klausījās utt. Tā nedrīkstētu būt. Bērnam tas nozīmē vienu - es nevaru lūgt palīdzību pieaugušajam.
Vai var paldies izteikt vārdos?
Vai var paldies izteikt ciparos?
Vai to var izlasīt? Vai to var izkrāsot?
Vai to var izrakstīt vai varbūt izrunāt?
Vai to maz var?
@UldisVarnevichs Skumji šo dzirdēt. Jo ar mums jau izdarīja to pašu. Tas iezīmē izglītības sistemas nepilnības. es patiešām nesaprotu, vai ir tik būtiski pareizo slīpumu burtiem dabūt. Jāsniedz atbalsts mājās.
Tātad - esmu piedzīvojusi daudz emociju, vērojot, ko mans dēls piedzīvo skolā, mācoties 1.klasē. Kādas piezīmes saņem - skrien pa gaiteni, piemēram. Skrēja uz wc 5 min.starpbrīdī. Kur palicis prieks izzināt, piedzīvot, apgūt? Manos sapņos.
Cik vērtīgi būtu valsts apmaksātas psihologu konsultācijas pedagogiem. Lai pedagogi izprot, kas viņos izsauc agresiju, kas neapmierinātību. Ieraudzīt, ka bērni nav mežoņi, kas grib viņus necienīt. Cieņpilna komunikācija abos virzienos būtu tik vērtīga.
@Indra_Valeniece Man ir ārkārtīgi svarīgs dialogs. Bet reizēm, skolotājs pat nenoklausās, kad ir kategorisks un noliedzošs. Protams, ka to ietekmē resursu daudzums. Kopumā - skumji, ka kaut kā tā ejam pa apli. Es negribu noniecināt skol.darbu. Tāds nebija mans mērķis.
Skolas iestājas pret vardarbību, bet pedagogi neredz, cik emocionāli vardarbīgi nereti ir paši. Viņi drīkst, jo vajag sodīt, piemēram, izdzīt no klases 1klasnieku, jo varēja tak tā skrienot sasisties. Kā ar cieņpilnu attieksmi pret bērniem? Izrunāšanos?
@Kristine_ML@Indra_Valeniece Jūs man par to kategoriskumu? Mana meita mācās arī 1.ģimnāzijas 10.klasē. Nav man tikai pirmklasnieks. Pārskatīšu ziņas, kur paužu kategoriskumu. Bet vai tas ir ok, ja klasē 30 cilv., vai var individuālu pieeju? Nevar noteikti.
@Indra_Valeniece Nav klasē 30-35 bērni. Bērni arī tiek dalīti grupās. Bet es šobrīd rakstu par 1klasniekiem. Dalos savā pieredzē, pārdomās un zināšanās. Es nevispārinu.
Ja bērns baidās no skolotāja, viņš piedzīvo paaugstinātu stresu. Kognitīvie procesi līdz ar to nav pietiekami, bērns pieļauj kļūdas, jo bērna smadzenes stresā sāk strādāt - uzbrukt vai bēgt režīmā. Baidīties un cienīt - ir ļoti atšķirīgi procesi.
Bērnu pašvērtējumu un priekšstatus par sevi veidojam mēs - nozīmīgi pieaugušie. Tie ir vecāki, vecvecāki, skolotāji, treneri. Un viņiem ir ārkārtīgi liela vara pār bērniem. Lūdzu, izmantojam šo varu uzmanīgi.