@HelmutsCaune Olīvas nepaliks garšīgas, "kad pieaugusi". Vari mēģināt sevi pierunāt, mācīties izjust garšu. Mēģināt pēc gada. Pieciem. Vienkārši nē. Bietes var iet turpat, kur olīvas.
@irKarola atrisinājums varētu būt vārds no norvēģu valodas "samboeren", kas praktiski tulkojas kā "kopdzīvotājs" jeb "mans kopdzīvotājs pankūkas necep" 🤷🏻♀️
tētis pārjautaja vairākkārt, vai es tiešām tikšu šodien ārā no meža.
mana pārliecība sašķobījās vien tad, kad, mēģinot nenoslīkt lietū un murminot "stulbais mežs", bridu pacelt no sūnām sevis saburzīto un aizmesto karti.
saspringts sports tā orientēšanās.
es šonakt reālu sci-fi nosapņoju! pēc pavirši izteikta "varētu pasūtīt picas" mēs 5 min vēlāk jau bijām visu saskaitījuši, sarēķinājuši, sadalījuši, norēķinājušies vienlīdzīgi savā starpā, un pasūtītas 8 dažādas picas. nereāli tik operatīvi pasūtīt ēdienu, NEREĀLI!
čilloju dārzā, garām pa ceļu ar velosipēdu ripinās onkulis. onkulim sāk zvanīt telefons. onkulis, meklējot ķešā savu līksmi zvanošo telefonu, tā krāšņi sāk deklamēt treknāko krievu lamuvārdu asorti. kāpēc, onkuli? vismaz paskaties vispirms, kas zvana!
runājot par traumām -
tas brīdis, kad tu random burgernīcas tualetē pasakaina roadtripa laikā atceries, kā pirms 3,5 gadiem tavu bakalaura darbu tā vadītājs iesniegšanas priekšvakarā nosauca par bardakhaus
daudz laimes.
lūk, īsts ģimenes atbalsts.
māte izbrīnā jautā, kur es tagad pusnaktī likšos. saku - pagalmā paskatīšos, vai komētu neredz. māte vien parausta plecus.
5 min viena tur stāvu, skatoties zvaigžņu vērotāja aplikācijā, līdz durvīs apņēmības pilna parādās māte ar binokli. L O V E