Finanšu paradokss Latvijā, kuru nekad nesapratīs neviens finanšu eksperts, mācies kaut pasaules labākajā augstskolā.
Paradokss saucas #tupaks.
Tātad. Ekonomisti zin, ka valsts nav labākais saimnieks. Privātais saimnieko labāk. Jebkur un jebkuros laikos. Visus uzņēmumus, kuri darbojas konkurentā tirgū, valstis pamatā privatizē. Šāda pieeja ir vispārakceptēta, iekļauta OECD, SVF, Pasaules bankas un ES rekomendācijās, ekonomikas mācību grāmatās.
Izņēmumi? Izņēmumu nav. Neprivatizē vai nav vēlams privatizēt to, kur konkurenta tirgus nav. Vai nu nav privātas intereses (sabiedriskais transports, kur ir tikai zaudējumi), vai nu konkurences nav citu iemeslu dēļ - piemēram, enerģētikā, kas ir mēroga bizness un optimāli strādā ‘viens liels uzņēmums’. Mazā valstī kā Latvijā tāds ir Latvenergo. Dabīgs monopols. Monopolu nav jēgas privatizēt, cenas no tā nesamazināsies, jo nebūs konkurences. Jēgas no biržas arī nekādas.
Igauņi pamēģināja, palaida biržā savu energomilzi, saprata kļūdu, un tagad plāno akcijas atpirkt atpakaļ un nemāžoties ar biržu.
Kā pie mums?
Valstij pieder telko uzņēmumi TET un LMT. Telekomunikāciju sektorā konkurence ir, nekādas vajadzības valstij darboties šajā segmentā nav. Bet. Mūsu valdība ir izdomājuši šos uzņēmumus pārpirkt pilnībā un ar to neslēpti lepojas.
Savukārt, Latvenergo, tirgu dominējošo enerģētikas milzi, kas ir ievērojams budžetu sildošs naudas avots, to tagad gribēja laist privātā tirgū.
Viss otrādi. Paradokss #tupaks.