MN

[MN @oksi_morons]

@Valsts_policija Nekas tur nebūs. 200 latu sods un suņiem rājiens.

[Dāvis Viļums @DavisVilums]

@ltvzinas 24 gadi kopš šīs leģendārās Armanda dziesmas, bet dažas problēmas saglabājas. Joprojām atceros to gadījumu.

[MN @oksi_morons]

@ltvzinas Kāpēc tos suņus atdeva saimniekiem atpakaļ? Kādā faking sakarā?

Kāpēc tie suņi vispār vēl ir dzīvi?

[MN @oksi_morons]

@Tuksumsz Sakaru nav, elektrības nav, telefons nestrādā, internets nav, mobilais nestrādā, nekas nestrādā. Esmu pilnīgā tumsā.

[MN @oksi_morons]

@JanisTeresko Kārtējais viltus šūnapraides paziņojums. Šis bija pēdējais piliens. Atslēdzu pavisam.

[Brivael Le Pogam @brivael]

Je veux présenter mes excuses, au nom des Français, pour avoir enfanté la French Theory (qui a enfanté la pire des merdes idéologiques : le wokisme).

Nous avons donné au monde Descartes, Pascal, Tocqueville. Et puis, dans les ruines intellectuelles de l'après-68, nous avons donné Foucault, Derrida, Deleuze. Trois hommes brillants qui ont fabriqué, dans l'élégance de notre langue, l'arme idéologique qui paralyse aujourd'hui l'Occident.

Il faut comprendre ce qu'ils ont fait. Foucault a enseigné que la vérité n'existe pas, qu'il n'y a que des rapports de pouvoir déguisés en savoir. Que la science, la raison, la justice, l'institution médicale, l'école, la prison, la sexualité, tout n'est qu'une mise en scène de la domination. Derrida a enseigné que les textes n'ont pas de sens stable, que tout signifiant glisse, que toute lecture est une trahison, que l'auteur est mort et que le lecteur règne. Deleuze a enseigné qu'il fallait préférer le rhizome à l'arbre, le nomade au sédentaire, le désir à la loi, le devenir à l'être, la différence à l'identité.

Pris isolément, ce sont des thèses discutables. Combinées, exportées, vulgarisées, elles forment un système. Et ce système est un poison.

Car voici ce qui s'est passé. Ces textes, illisibles en France, ont traversé l'Atlantique. Les départements de Yale, de Berkeley, de Columbia les ont absorbés dans les années 80. Ils y ont trouvé un terreau qui n'existait pas chez nous : le puritanisme américain, sa culpabilité raciale, son obsession identitaire. La French Theory s'est mariée à ce substrat, et l'enfant de ce mariage s'appelle le wokisme.

Judith Butler lit Foucault et invente le genre performatif. Edward Said lit Foucault et invente le post-colonialisme académique. Kimberlé Crenshaw hérite du cadre et invente l'intersectionnalité. À chaque étape, la matrice est française : il n'y a pas de vérité, il n'y a que du pouvoir, donc toute hiérarchie est suspecte, toute institution est oppressive, toute norme est violence, toute identité est construite donc négociable, toute majorité est coupable.

Voilà comment trois philosophes parisiens, qui n'ont probablement jamais imaginé leurs conséquences pratiques, ont fourni le logiciel d'exploitation à une génération entière d'activistes, de bureaucrates universitaires, de DRH, de journalistes, de législateurs. Voilà comment on a obtenu une civilisation qui ne sait plus dire si une femme est une femme, si sa propre histoire mérite d'être défendue, si le mérite existe, si la vérité se distingue de l'opinion.

C'est de la merde pour une raison simple, et il faut la dire calmement. Une civilisation se tient debout sur trois piliers : la croyance qu'il existe une vérité accessible à la raison, la croyance qu'il existe un bien distinct du mal, la croyance qu'il existe un héritage à transmettre. La French Theory a entrepris de dynamiter les trois. Pas par méchanceté. Par jeu intellectuel, par fascination du soupçon, par haine de la bourgeoisie qui les avait nourris. Mais le résultat est là. Une génération entière a appris à déconstruire et n'a jamais appris à construire. Une génération entière sait soupçonner et ne sait plus admirer. Une génération entière voit le pouvoir partout et la beauté nulle part.

Je m'excuse parce que nous, Français, avons une responsabilité particulière. C'est notre langue, nos universités, nos éditeurs, notre prestige qui ont donné à ce nihilisme son emballage chic. Sans la légitimité de la Sorbonne et de Vincennes, ces idées n'auraient jamais traversé l'océan. Nous avons exporté le doute comme d'autres exportent des armes.

Ce qui se construit maintenant, en silicon valley, dans les labos d'IA, dans les startups, dans les ateliers, dans tous les lieux où des gens fabriquent encore des choses au lieu de les déconstruire, c'est la réponse. Une civilisation se reconstruit par les bâtisseurs, pas par les commentateurs. Par ceux qui croient que la vérité existe et qu'elle vaut qu'on s'y consacre. Par ceux qui assument une hiérarchie du beau, du vrai, du bon, et qui n'ont pas honte de la transmettre.

Alors pardon. Et au travail.

[Dr.iur. Juris Rudevskis @RudevskisJ]

“Es vēlos atvainoties franču tautas vārdā par “Franču teorijas” (French Theory) radīšanu (kas ir dzemdējusi vissliktāko ideoloģisko mēslu: wokismu).
Mēs devām pasaulei Dekartu, Paskālu un Tokvilu. Un tad, uz 1968. gada atstātajām intelektuālajām drupām, mēs tai devām Fuko, Deridā un Delēzu. Trīs izcilus vīrus, kuŗi mūsu valodas elegancē uzmeistaroja to ideoloģisko ieroci, kas šobrīd paralizē Rietumus.
Ir jāsaprot, ko viņi izdarīja. Fuko mācīja, ka patiesība neeksistē; ka pastāv tikai varas attiecības, kas nomaskētas kā zināšanas. Ka zinātne, saprāts, taisnīgums, ārstniecība, skolu sistēma, cietums un seksualitāte – tas viss ir tikai sarežģītas dominēšanas inscenējumi. Deridā mācīja, ka tekstiem nav stabilas nozīmes; ka katrs apzīmētājs ir pastāvīgā kustībā; ka katrs lasījums ir nodevības akts; ka autors ir miris un valda lasītājs. Delēzs mācīja, ka saknei dodama priekšroka pār koku, klejotājam pār nometnieku, vēlmei pār likumu, tapšanai pār esību un atšķirībai pār identitāti.
Atsevišķi ņemtas, tās ir tikai diskutablas tēzes. Bet, apvienotas, eksportētas un popularizētas, tās veido sistēmu. Un šī sistēma ir inde.
Jo lūk, kas notika. Šie teksti, kurus Francijā tikpat kā nelasīja, šķērsoja Atlantijas okeānu. 20. gs. astoņdesmitajos gados tos absorbēja Jēlas, Bērklijas un Kolumbijas fakultātes. Tur tie atrada auglīgu augsni, kādas nebija dzimtenē: amerikāņu puritānismu, tā rasu vainas apziņu un apsēstību ar identitāti. “Franču teorija” “saprecējās” ar šo substrātu, un šīs “laulības” auglis tiek saukts par wokismu.
Džūdita Batlere lasa Fuko un izgudro “performatīvo dzimti”. Edvards Saīds lasa Fuko un izgudro akadēmisko postkoloniālismu. Kimberlē Krenšo pārmanto ietvaru un izgudro intersekcionalitāti. Katrā posmā matrice nāk no Francijas: patiesības nav, ir tikai vara; tātad katra hierarhija ir aizdomīga, katra institūcija ir apspiešanas ierocis, katra norma ir vardarbības akts, katra identitāte ir konstruēta (un tādējādi diskutējama), katrs vairākums ir vainīgs.
Lūk, kā trīs Parīzes filozofi, kuri, visticamāk, nekad nebija iedomājušies savu ideju praktiskās sekas, nodrošināja operētājsistēmu veselai aktīvistu, universitāšu birokrātu, personāla vadītāju, žurnālistu un likumdevēju paaudzei. Lūk, kā mēs esam nonākuši pie civilizācijas, kas vairs nezina, vai sieviete ir sieviete, vai tās vēsture ir aizstāvēšanas vērta, vai patiesi pastāv tāda lieta kā nopelns, vai patiesību var atšķirt no vienkārša viedokļa.
Tie visi ir mēsli viena vienkārša iemesla dēļ, un tas ir mierīgi jāpasaka. Civilizācija balstās uz trim pīlāriem: ticības, ka pastāv saprātam pieejama patiesība; ticības, ka pastāv labais, kas atšķiras no ļaunā; un ticības, ka ir mantojums, kuŗu ir vērts nodot tālāk. Franču teorija bija nolēmusi iznīcināt visus trīs. Ne jau ļaunprātības pēc: tā vienkārši bija kā intelektuāla spēle, aizdomu fascinējošais spēks, naids pret to pašu buržuāziju (mietpilsoņu aprindām), kas viņus bija audzinājusi. Taču rezultāts ir nenoliedzams. Vesela paaudze ir iemācījusies dekonstruēt, bet nav iemācījusies konstruēt. Vesela paaudze māk būt aizdomīga, bet vairs nemāk apbrīnot. Vesela paaudze redz spēku visur un neredz skaistumu nekur.
Es atvainojos, jo mums, francūžiem, ir īpaša atbildība. Tieši mūsu valoda, mūsu universitātes, mūsu izdevēji un mūsu prestižs ir piešķīruši šim nihilismam tā šiko ietvaru. Bez Sorbonnas un Vensēnas leģitimitātes šīs idejas nekad nebūtu šķērsojušas okeānu. Mēs esam eksportējuši šaubas tāpat kā citi eksportē ieročus.
Tas, kas tiek būvēts tieši tagad – Silīcija ielejā, mākslīgā intelekta laboratorijās, jaunuzņēmumos, darbnīcās un visās tajās vietās, kur cilvēki joprojām lietas būvē, nevis dekonstruē, – lūk, tajā ir atbilde. Civilizāciju atjauno cēlāji, nevis komentētāji. Tie, kas tic, ka patiesība pastāv un ka tai ir vērts sevi veltīt. Tie, kas atbalsta skaistā, patiesā un labā hierarhiju – un kas nekaunas to nodot tālāk.
Tātad – piedodiet. Un tagad ķersimies pie darba.”

[MN @oksi_morons]

@Rigassatiksme_ @IneseV Moderni tramvaji, modernas problēmas. :) Nebināra maršruta tramvajs :))))))

[MN @oksi_morons]

@huxit2026 @ZelenskyyUa @RTErdogan Please leave EU

[MN @oksi_morons]

@nexta_tv Should not be there in the first place. Classic Ruzzi taking what does not belong to them. Outrage is that this story is even published.

[MN @oksi_morons]

@nexta_tv Fat fuck thought he is above physics.

[MN @oksi_morons]

@ralfsnemiro @JanisDomburs @EvikaSilina Domburs rosās

[MN @oksi_morons]

@StandUpForTrmp Cunt

[MN @oksi_morons]

@DaliborTTC @nexta_tv Bring it on, Russian bitch!

[MN @oksi_morons]

@cehslv Drīzāk nosaukumam jābūt Harijs.

[MN @oksi_morons]

@Rigassatiksme_ Nopietni? Evakuatoru Rīgā nav?

[MN @oksi_morons]

Kristīne Saulīte tiko atjaunoja savu LinkedIn profilu. #velešanas2025

[MN @oksi_morons]

@sugarcock69 @Roslikovaleksej Boļševikiem jau vēsturiski matemātiskais vairākums nav bijis aktuāls.

[MN @oksi_morons]

@KasparsH @edgarsrinkevics Varbūt novākt to uzrakstu Daugavpils un atstāt tikai Maskavu.

[MN @oksi_morons]

Izskatās, ka Boļševiki tomēr ieslidināsies Rīgas domē. #vēlēšanas2025