Latvijā komandu sporta veidus, kas jau ir iemācījušies no spēles veidot produktu, @federacija un @basketbols, apmeklē ne vairāk par 12 000, kas ir Latvijas sporta apmeklētājs. Latvijas futbola izlases caurmēra pretinieki ir Malta, Armēnija, utml. 1x 20 gados iespējams Anglija. Latvijas vajadzībām stadions max. 13 000 vietu, moderns, zem jumta, integrēts pilsētvidē.
Latvijā nodobināt komercsabiedrību, it īpaši, izmantojot elektronisko parakstu, nav problēmu. Problēma sākas @vid_gov kas PVN reģistrācijas piešķiršanas procesā, bet vēl pirms darbības uzsākšanas prasa sadarbības partnerus, bet ari tas kopumā ir sīkums. Bankas kontu atvērt var aizņemt no 3-6 mēneši, it īpaši, ja dalībnieks ir ārvalstnieks.
@Broks Piekrītu 0 promilēm transporta līdzekļa vadīšanai, bet man ir jautājums politiķiem un jo īpaši ierēdņiem par pārcelto darba dienu. Kāpēc pārcelt darba dienu, un radīt nevajadzīgi garas brīvdienas? Ierēdņiem nav pieejama traģēdiju statistika?
@LV_futbols Par sagatavošanu absolūti nepiekrītu. Atbrauca gatavs spēlētājs. Ja par sagatavošanu, tad aicinu runāt par Latvijas akadēmiju audzēkņiem. Tādus diemžēl nemana. Ja iedziļinātos bērnu/jauniešu futbolā, tad aina kļūtu skaidrāka un arī diemžēl skaudrāka.
Kaut kur ir atjaunoti, protams, ir uzlabojumi. Pietrūkst multifunkcionāls sporta komplekss ar baseinu, vieglatlētikas skrejceliņiem, līdzīgs Olimpiskajam sporta centram, Pārdaugavā un iespējams mazāka izmēra Pļavnieki-Purvciems. Lai ziemā var pilnvērtīgi trenēties. Šo Rīga ir iepriekšējā laikā palaidusi garām.
@normundsbergs@janis_neimanis Ar šādu finanšu stāvokli un darbības modeli nekas cits man prātā nenāk kā tehniskais defolts, tad nāk administrators, kas strādā ar valdi un restrukturizē to, kas no tā visa ir palicis.
@normundsbergs Es tikai nesaprotu vienu, kāpēc ne igauņi, ne lietuvieši pēc Jūsu loģikas nav guldījuši nodokļu maksātāju naudu savās nacionālajās aviokompānijās, bet gan izglītībā, ceļos, jēdzīgās valsts IT sistēmās, kas rada pievienoto vērtību visai sabiedrībai?
Šie Jāņa Hermaņa dati nav tikai statistika; tie ir spriedums Latvijas pēdējo divu desmitgažu saimniekošanai. Kamēr Igaunija sevi pārdod kā digitālo nākotni un Lietuva kļūst par Eiropas ražošanas jauno dzinēju, Latvija ir iesprūdusi pašapmierinātā provinciālismā. Mēs tikai vērojam kā kaimiņu muguras attālinās. Mēs nevis atpaliekam – mēs apzināti esam izvēlējušies stagnāciju.
Latvijas politiskā elite ir radījusi unikālu perversiju: birokrātisko perfekcionismu bez rezultāta. Mēs esam radījuši vidi, kurā ierēdnim ir drošāk pateikt "nē" vai pieprasīt vēl desmit saskaņojumus, nekā uzņemties atbildību par liela investora ielaišanu valstī. Mūsu tiesiskā vide gadiem ilgi ir atgādinājusi purvu – maksātnespējas administratoru "zelta laiki" un lēnie tiesu procesi ir aizbaidījuši jebkuru saprātīgu kapitālu, kam ir izvēle starp Rīgu, Tallinu vai Viļņu. Investori nemēdz investēt valstīs, kur taisnība joprojām ir nopērkama vai arī uz to jāgaida desmitgade.
Tā saucamais banku sektora "kapitālais remonts" kļuva par izcilu piemēru tam, kā, mēģinot izmazgāt netīro veļu, mēs nodedzinājām visu māju. Cīņa pret naudas atmazgāšanu pārvērtās par histērisku murgu, kurā jebkurš ārvalstu uzņēmējs automātiski tika uzskatīts par noziedznieku. Kamēr kaimiņi atvēra durvis "fintech" uzņēmumiem, mēs aizvērām durvis pat elementārai kreditēšanai, pārvēršot banku sektoru par sterilu, bet attīstības veicināšanai nespējīgu aparātu.
Mūsu nodokļu politika ir bijusi nevis stratēģisks instruments, bet gan ielāpu likšana pastāvīgi cauram budžetam. Mēs sodām uzņēmējus par vēlmi maksāt algas (augsts darbaspēka nodokļu slogs zemo algu segmentā) un mainām spēles noteikumus ik pēc katrām vēlēšanām. Kādu signālu tas sūta investoram? Mēs tam sakām: "Mēs nezinām, ko mēs darīsim rīt, bet mēs noteikti gribēsim no tevis paņemt vairāk."
Mēs turpinām ignorēt demogrāfiju. Mēs runājam par investīciju un augstu tehnoloģiju piesaisti, bet mums nav cilvēku, kas šajās rūpnīcās strādās. Politiska drosme atvērt darba tirgu patiešām kvalificētam darbaspēkam un pievērt melnstrādniekiem tiek aizstāta ar populismu, kamēr reālais bizness vienkārši pāreceļas tur, kur prasmīgas rokas un smadzenes ir pieejamas.
Kas būtu jādara? (Ja vien pietiktu drosmes)
Likvidēt birokrātisko teroru: Iviest principu "Klusēšana ir piekrišana" – ja valsts iestāde nespēj atbildēt noteiktā termiņā, atļauja tiek uzskatīta par saņemtu. Atbildībai jātiek pārceltai no uzņēmēja uz ierēdņiem un politiķiem.
Nodokļu moratorijs: Nobalsot par nodokļu sistēmas nemainību uz 10 gadiem. Punkts. Beigt raustīt biznesu ar katru jaunu budžeta ciklu.
Investīciju diplomātija kā karš: LIAA un vēstniecībām ir jābeidz nodarboties ar "bukletu dalīšanu" un jāsāk agresīva lobēšana. Katram lielajam investoram ir jānodrošina personīgs asistents no valdības institūcijas, kurš personīgi atbild par katru aizķeršanos.
Izglītības un imigrācijas realitāte: Ja mēs nespējam saražot 3000 inženieru gadā, mums tie ir jānopērk no ārzemēm rīt. Bez aizspriedumiem un bez liekas vilcināšanās.
Latvija vairs nevar atļauties luksusu būt "viduvējībai". Ja mēs turpināsim šo kursu, mēs paliksim par skaistu, bet tukšu muzeju starp divām plaukstošām valstīm. Ir laiks beigt baidīties no kapitāla un sākt baidīties no nabadzības, ko rada mūsu pašu gļēvums un neizlēmība.
@KasparsGorkss@Gircha Vēl būtu svarīgi saprast, cik LFF iztērēja biedru naudas 10 vietu izpētei Rīgā, Lucavsalas prezentācijai un PR pasākumiem, Lucavsalas izpētei, u.c.
Nevar piekrist šādam vērtējumam. @basketbols pēc EČ basketbolā un iepriekš @Ritenbrauksana pēc EČ BMX 2019.g. veica pēcpasākuma ekonomiskos aprēķinus. Valsts budžetam, ņemot vērā ieguldīto un ieņemto, pasākuma ir nepārprotams ieguvums. Ceru uz tikpat kritisku pieeju nacionālā futbola stadiona valsts budžeta līdzekļu ieguldījumam.
Jūs šo ierakstījāt, lai būtu “uz viena viļņa” ar vienīgo un pareizo taisnības policijas viedokli, vai izlasījāt @Augstaka_tiesa spriedumu? Pēc rūpīgas sprieduma izlasīšanas un iedziļināšanās parādās arī citi aspekti, kā, piemēram, vai var saukt pie atbildības, izmantojot nelikumigus pierādījumus.