Juniora dārziņa audzinātājas visai aktīvi sūta foto un video ar dienas gaitām. Izskatās, ka mūsējais tur dara tieši pašu minimumu, lai vispār skaitītos klāt.
Klausos meitas stāstītajā, lasu skolotājas Watsapp grupas ziņas un kļūst mazliet nepatīkami laist bērnu uz skolu. Kaušanās, iesišana pa seju, rakstāmlietu atņemšana, sabojāts skolotājas dators, salauzta slota. Un tas 1. klasē, kur pēc mana priekštata visiem bija jābūt eņģelīšiem.
Pēdējās dienās populāra saruna ar divgadnieku:
- Tēti!?
- Nu?
- Zini?
- Nē.
- ...
No manas puses ir atbilžu variācijas, bet no otras tikai - Tēti? Zini?
Puiks (2,5g) no rīta bez jebkāda konteksta jautā, kad brauksim pie briežiem.
Tas biju es, kurš supermaņu līmenī apjauta, ka jautājums patiesībā ir par kāzām, uz kurām rīt dosimies.
Kaut kas nereāls. Pamostos no modinātāja, viens noeju lejā, klusi paēdu brokastis, saģērbjos un eju uz darbu.
Un neviens no 3 cīrulīšiem pat neklapē ar ausi. Visi guļ!
Atklājums - abiem puikām gandrīz vienāds t-kreklu izmērs. Nepieciešamības gadījumā var izlīdzēties ar brāļa maiku. Jaunākajam 7 mēneši, otram 2,5 gadi! :D